Kas ir tie avoti, kur smēlāties?

(..) visi “Latgales gredzenā” izmantotie materiāli ir nevis izvilkti no “konservu bundžas” vai nocelti no plaukta, bet gājuši caur mani pašu un manu pieredzi. Došanos ekspedīcijās aizsāku 2008. gadā, un kopš tā laika ir milzīga vilkme doties ceļā un mēģināt sastapties ar sev kaut ko būtisku. Piemēram, braucot meklēt pierobežas specifiskās tautas dziedāšanas manieres, satikos ar brīnumainiem cilvēkiem, kas dzied tieši šīs Dieva dziesmas un dara to tikai vienīgi pie sevis mājās. Un es pēkšņi sajutu, ka pastāv paralēla pasaule, kur cilvēki dzied, neeksponējot savu dziedāšanas mākslu, bet viņi dzied ļoti skaidram adresātam, ļoti lielai augstai vertikālei. Un tas man ir pēkšņs milzīgs impulss… Jo es jau nebraucu kā pētnieks vai zinātnieks, bet gan kā cilvēks vēlmē izdzirdēt ko tādu, ko nevar iemācīties, varbūt arī nevar izprast, bet tikai sajust ar sirdi. Šī garīgā jauda pastāv arī ārpus publiskām telpām – baznīcām, koncertzālēm vai kultūras namiem, mūzikas skolām. Jo stāsts jau ir par to, ka cilvēks dzied savu dzīvi un nevis notis. Un tā ir tā lielā atšķirība, ko aizmirstam, steigā mēģinot kaut ko adaptēt, iedvesmoties, klonēt, atkārtot… Jo diemžēl ir par maz laika savā dziesmā izdziedāt sevis paša pārdzīvoto (..)".

Turpinājums Vitas Kraujas sarunai Latvijas Avīzē.